20/07/2024 10:36
Search

Grozījumi Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā žurnālistiku pielīdzina reklāmai 

Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) iebilst pret grozījumiem Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, ar kuriem debates kā žurnālistikas žanrs un formāts tiktu pielīdzināts politiskajai aģitācijai.  LŽA ieskatā ierosinātie grozījumi nesasniegs plānoto mērķi un nepamatoti iejauksies mediju redakcionālajā neatkarībā. Aģitācija ir politisko partiju un politiķu reklāma medijos vai citos formātos, kur partijas netraucēti aicina balsot un var izplatīt nekritiskus paziņojumus, reklamējot savu piedāvājumu. Politiskās debates ir žanrs un formāts žurnālistikā, kura ietvaros politiķi, reaģējot uz jautājumiem, var paust savu viedokli un vēstījumus, taču diskusiju vada žurnālists, uzdod kritiskus jautājumus un liek atbildēt par saviem vārdiem.  Fundamentālā atšķirība balstās reklāmas un žurnālistikas nodalījumā, kas profesionālā mediju vidē tiek ievērots. Gluži kā Satversmē baznīca un valsts ir atdalītas, medijos, kur tiek ievēroti profesionāli standarti, tiek nošķirta reklāma un redakcionālais saturs.  Ar minētajiem grozījumiem Latvija nonāktu vienā līmenī ar autoritāru valstu izpratni par mediju regulējumu un uzraudzību, apdraudot ne tikai žurnālistu iespējas izvēlēties atbilstošākos formātus un žanrus, bet arī graujot visas valsts tēlu Rietumu pasaules acīs.  Vairāki mediji jau pauduši, ka tad, ja šādi likuma grozījumu stātos spēkā, tie lemtu par atteikšanos no politisko debašu rīkošanas.  Grozījumus izstrādāja Nacionālās apvienības un Apvienotā saraksta frakciju deputāti, atbalstu tiem paudusi arī “Jaunā vienotība”. Grozījumi attiecas uz debatēm latviešu un citās valodās. Tālāk izmaiņas Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā vērtēs Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija. Nododot izstrādātos grozījumus izskatīšanai atbildīgajai komisijai, deputāti paskaidroja, ka vēlas panākt, lai politiskais process Latvijā notiktu latviešu valodā. LŽA vērš Saeimas deputātu uzmanību, ka šis ir daudz plašāks jautājums nekā tas, ko var risināt ar ierosinātajiem grozījumiem par debašu pielīdzināšanu priekšvēlēšanu aģitācijai. Lai izvirzīto mērķi sasniegtu sabiedriskajos medijos, ir jāizdara grozījumi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā, definējot mazākumtautību valodas un to statusu.[1] Ņemot vērā, ka Latvijas Televīzija ir atteikusies no priekšvēlēšanu debašu rīkošanas krievu valodā un īstermiņa mērķis līdz ar to ir sasniegts, aicinām atsaukt iesniegtos grozījumus Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā un risināt politiskā procesa valodas problēmu bez nevajadzīgas steigas un pārdomāti.   Latvijas Žurnālistu asociācijas valde   [1] Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums, 3.7. punkts

Latvijas Žurnālistu asociācija aicina politiķus atturēties no mediju diskreditācijas

Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas,  apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles. Šobrīd akcenti no diskusijām par partiju darbu Eiroparlamentā pārcelti uz jautājumu par debašu valodu, īpašu sitienu dodot pa sabiedriskajiem medijiem. Sabiedrības uzmanība novirzīta no būtiskiem sociālpolitikas un ekonomikas jautājumiem uz strīdu par to, vai ar likumu atļautam saturam krievu valodā ir vieta sabiedriskajos medijos, šāda satura veidošanu pielīdzinot Kremļa politikas atbalstīšanai. Publiskajā telpā radīts iespaids, ka debates krieviski tiks rīkotas, Latvijas Televīzijai sašaurinot saturu latviešu valodā. LTV darbinieki un žurnālisti tiek dēvēti par nodevējiem un latviešu valodas ienaidniekiem. Tā nav taisnība. Vienlaikus LTV vadība nepietiekami iesaistās savu žurnālistu aizsardzībā un nepietiekami skaidro sabiedrībai pieņemtos lēmumus. Integrācijas un mediju politika ir politiķu rokās, tai skaitā to, kuri piedalījās piketā pret priekšvēlēšanu saturu krievu valodā. Politiķiem labi zināms, kādā veidā likumīgi ietekmēt satura veidošanu – iesniegt likumpojektus, piedalīties mediju politikas pamatnostādņu izstrādāšanā, iestrādāt prasības medijiem likumos. Vajadzības gadījumos Saeima likumus pieņēmusi pat vienā svētdienas vakarā. Taču šobrīd arī varas partiju politiķi uzvedas tā, it kā šīs iespējas būtu atņemtas. Latvijas Žurnālistu asociācija aicina sabiedriskos medijus plašāk skaidrot savas idejas, iesaistīties saturīgā dialogā. Piemēram, kādi dati, pētījumi un apsvērumi liecina, ka pirmsvēlēšanu satura plāns krievu valodā ir sabiedrībai vajadzīgs; kādi ir secinājumi par 2022. gada Saeimas pirmsvēlēšanu laika saturu krievu valodā.  Savukārt politiķus aicinām nepazemot demokrātiju, nediskreditēt žurnālistus īslaicīgu mērķu vārdā. Dzīve Latvijā turpināsies arī pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un uzticami mediji sabiedrībai būs ļoti vajadzīgi.    Latvijas Žurnālistu asociācijas valde  

LŽA rosina ļaut žurnālistu organizācijām vērsties Saeimas Ētikas komisijā un pastiprināt sodus par pārkāpumiem pret žurnālistiem

LETA Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) rosina ļaut žurnālistu organizācijām vērsties Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā un pastiprināt sodus par pārkāpumiem pret žurnālistiem, šodien Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju politikas apakškomisijā pauda LŽA pārstāve Anastasija Tetarenko-Supe. Apakškomisijas deputāti un mediju nozares pārstāvji diskutēja par mediju brīvību un neatkarību. LŽA pārstāve norādīja, ka  žurnālisti regulāri kļūst par kritikas un naida runas upuriem publiskā vidē, tostarp nekorektus vārdus žurnālistu virzienā izsaka arī politiķi, kuru ētikas pārkāpumus iespējams risināt Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā. Šobrīd šajā komisijā ar rakstveida iesniegumu var vērsties deputāts, deputātu grupa vai frakcija, un nevienam citam nav iespējas lūgt izskatīt deputāta ētikas pārkāpumu. Bez tam Ētikas komisijas sodam būtu jāattur deputāts no pārkāpuma, taču LŽA ieskatā pieredze liecina, ka tie neattur, norādīja Tetarenko-Supe. LŽA uzskata, ka deputātiem būtu jānodrošina iespēja medijiem vērsties Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā. Lai tas nepārvērstos par neskaitāmu iesniegumu izskatīšanu, LŽA rosina, ka to varētu ļaut darīt žurnālistus pārstāvošām organizācijām. Papildus LŽA uzskata, ka būtu jāpiemēro vērā ņemamāki sodi par deputātu ētikas pārkāpumiem. Sabiedrisko mediju ombude Anda Rožukalne sacīja, ka kopumā Latvijā vārda brīvības aizsardzība atbilst starptautiskajiem standartiem, tomēr ir vērojami pastāvīgi uzbrukumi žurnālistiem internetā, īpaši sievietēm. Attiecībā uz mediju neatkarību ombude teica, ka šobrīd Latvijā nav regulēta partiju un politiķu ietekme uz medijiem, nav “valsts reklāmas” regulējuma un nav mehānisma, kas aizsargātu redakcijas no politiskās un ekonomiskās ietekmes. Esot vairāki gadījumi, kad politiķi vēršas ar iesniegumiem pie ombudes ar aicinājumu vērtēt žurnālistu darbu. Daži no tiem esot profesionāli iesniegumi par precizitāti vai politisko neitralitāti, bet nereti tās esot pretenzijas pret informācijas avota izvēli, raidījuma viesi, izteikto viedokli. “Un tas vēl ir maigi teikts. Reāli es saņemu komandas atlaist žurnālistus no darba,” sacīja ombude. Augsta līmeņa politiķu vēršanās pret sabiedriskajiem medijiem, sistemātiski uzbrukumi, draudi, patriotisma un profesionālisma apšaubīšana, centieni apklusināt un diskriminēt rosina žurnālistu pašcenzūru, uzsvēra Rožukalne. Latvijas Reģionālo mediju asociācijas (LRMA) valdes priekšsēdētāja Ivonna Plaude izcēla četras būtiskākās problēmas reģionos. Viņa sacīja, ka pašvaldības mēģina realizēt informācijas monopolu, ierobežot vietējo mediju lietošanu, cenšas radīt “medijus” paši, bet visbūtiskākais, kas ietekmē kopējo mediju vidi, esot pašu politiķu rīcība un komunikācija publiskajā telpā. Plaude kā piemērus uzskaitītajām problēmām minēja situācijas, kad pašvaldību darbinieki nedod informāciju, neielaiž domes vai komiteju sēdēs, uzliek blokatorus reģionālo mediju interneta vietnēm lokāli pašvaldības domē, aizliedz pašvaldības bibliotēkai abonēt reģionālo mediju un tamlīdzīgi. “Šobrīd pašvaldībās regulāri tiek pārkāpti jau esošie likumi,” uzsvēra Plaude. Deputāts Gatis Liepiņš (JV) sacīja, ka šī ir “plaša problēma”, un tā ir daļa no sabiedrības kopējās agresivitātes, kuru saņem ne tikai žurnālisti, bet arī deputāti. Vienlaikus Liepiņš ir pārliecināts, ka “nesodāmības sajūta” ir jāizbeidz. Deputāts Augusts Brigmanis (ZZS) sacīja, ka, viņaprāt, Saeimas Ētikas komisijas “sevi ir izsmēlusi tādā formātā, kāda tā ir”, jo deputāti tikai reaģē viens uz otra apvainojumiem. Brigmanis uzskata, ka frakcijās vajadzētu diskutēt par to, kurš vēl varētu iesniegt iesniegumus Ētikas komisijai. “Jāskatās, kā tās durvis atvērt, cik plaši atvērt, jo tur jābūt ļoti konkrētiem,” uzskata Brigmanis.  Savukārt opozīcijas deputāts Nauris Puntulis (NA) pauda pārliecību, ka šī nav diskusija par mediju brīvību, bet par liberālās un konservatīvās ideoloģijas sadursmi. “Mēs tik daudz akcentējam politisko ietekmi uz medijiem, bet mums ir jāakcentē ideoloģiskā ietekme uz medijiem. Šos divus politiskos virzienus – liberālais un konservatīvais – šāda diskusija būtu nepieciešama sabiedrisko mediju kontekstā,” uzskata Puntulis. Mediju pārstāvji Puntulim iebilda, sakot, ka tā ir nevis ideoloģiju, bet funkciju sadursme. Proti, politiķiem un žurnālistiem nereti ir atšķirīgi ieskati tajā, kādas ir sabiedriska medija funkcijas. LETA jau vēstīja, ka Latvijas Radio aprīlī publiskā vēstulē vērsa sabiedrības uzmanību vārda brīvības un mediju neatkarības apdraudējumam, ko rada arī naida runas uzbrukumi žurnālistiem, kas rosina žurnālistus uz pašcenzūru. Vēlāk šim paziņojumam publiski pievienojās arī LTV. Valsts prezidenta organizētajā mediju pārstāvju, uzraugu un nozares ekspertu diskusijā aprīlī mediju galvenie redaktori sacīja, ka nākas pierunāt darbiniekus neiet prom no darba pēc tam, kad tie saskārušies ar agresijas viļņiem sociālajos medijos.

Filips Lastovskis: Kāpēc neesmu sajūsmā par jaunajiem Pasaules preses brīvības indeksa rezultātiem

“Latvija vēlas palielināt savu reitingu Pasaules preses brīvības indeksā un pirmo reizi ierindoties starp “Top 10″ valstīm,” – šādi vārdi atrodami aprīlī sūtītā Kultūras ministrijas preses relīzē. Ja pieveram acis uz neprecizitātēm – Latvija šajā desmitniekā jau ir atradusies –, šāds mērķis šķiet vērtīgs. No pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka mēs pat ejam tajā virzienā, jo piektdien ikgadēji Pasaules preses brīvības dienā publicētajos datos Latvija ierindojusies 12. vietā. Salīdzinot ar pagājušo gadu, kāpums par četrām vietām. Bet uzlabojums ir tikai pirmšķietams. Organizācija savā ziņojumā norādījusi, ka preses brīvību visā pasaulē apdraud tieši tie, kam to vajadzētu garantēt, – politiskās autoritātes. 2023. gads ir zīmīgs ar to, ka starptautiskajai sabiedrībai acīmredzami trūkst politiskās gribas īstenot žurnālistu aizsardzības principus, norāda indeksa veidotāji. Ja reiz Latvijai šādos apstākļos ir kāpums, kāpēc neuzskatu šo par sasniegumu, bet prognozēju turpmāku kritumu? Īsā atbilde ir tāda, ka Latvijai nav īstu uzlabojumu, vienkārši citiem ir klājies vēl sliktāk. Pat topa pirmajai vietai Norvēģijai rezultāti salīdzinājumā ar 2023. gadu ir kritušies. Arī Latvijas novērtējums 100 punktu skalā ir krities (no 83,27 uz 82,9). Paskaidrošu, kā šādi reitingi top. Indeksa rezultāti veidojas gan pēc kvalitatīviem, gan kvantitatīviem rādītājiem. Pats jau vairākus gadus kā žurnālists un redaktors esmu pildījis organizācijas “Reportieri bez robežām” indeksa anketu, kurā jāatbild uz vairāk nekā 100 jautājumiem par politisko, ekonomisko, tiesisko, sociālo vidi saistībā ar žurnālistu darbu. Tie ir jautājumi par pieredzi saistībā ar policijas, tiesas, citu valsts institūciju darbu, politisko vidi, naida runu, uzbrukumiem žurnālistiem, cenzūru. Taču, pat ja visas šīs anketas tiktu aizpildītas kādā utopiskā ideālā redzējumā, ka viss ir lieliski, tas Latvijai negarantētu augstu vietu reitingā, jo vienlaikus tiek skatīti arī praktiski un konkrēti gadījumi, kas raksturo valsts, sabiedrības un mediju attiecības. Pirmajos gados, kopš Latviju iekļāva indeksā, mums veicās visai labi. Līdz 2010. gadam. Lielais kritums 2010. gada un nākamajā reitingā skaidri saistīts ar laikraksta “Diena” necaurskatāmo iztirgošanu un kratīšanu tobrīd “De facto” žurnālistes Ilzes Naglas dzīvesvietā. Kratīšanu veica Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde. Tā bija tiesas sankcionēta kratīšana. Pēcāk visās instancēs Latvijā tiesa atzina, ka kratīšana veikta likumā noteiktajā kārtībā, tādējādi atzīstot to par pamatotu un Latvijā spēkā esošajai likumdošanai atbilstošu. Žurnāliste panāca taisnīgu spriedumu, ECT atzīstot, ka Latvija pārkāpusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantu par vārda brīvību. Tobrīd indeksā pie Latvijas vārda varēja atrast kritiku par groteskiem tiesas spriedumiem un aizvien biežāku drošības dienestu iejaukšanos mediju darbā. Protams, varētu diskutēt, ka indeksā ir subjektivitātes elementi. Teiksim, vai Latvija tiešām sākotnēji atrastos tik augstās pozīcijās, ja būtu publiski zināms, ka 2004. gadā valsts centās mazināt pretestību pret bilingvālās izglītības reformu, aizsūtot Ekonomikas policiju “pārbaudīt”, vai krievu valodā vēstošajiem medijiem redakciju programmatūrām ir visas vajadzīgās licences? Cik daudz indeksa veidotāji vispār zināja par Latviju? 2023.gadā Latvija indeksā ir pacēlusies līdz 16. vietai, 2024. – līdz 12., gandrīz vai atgriezusies, kur bija pirms “Dienas” pārdošanas un Naglas dzīvokļa kratīšanas. Bet, visticamāk, veidotājiem atkal vajadzēs rakstīt par groteskiem tiesu spriedumiem un nevienozīmīgu situāciju mūsu valstī. Tam iemesls ir vairāki uztraucoši piemēri pēdējo divu gadu laikā, precīzāk, kopš kara sākuma. Daļēji tāpēc, jo ar karu vieglāk piesegt vienpusēju domāšanu, necaurskatāmu politiku un agresīvu attieksmi. Visspilgtāk tam atbilst nesenais Rīgas apgabaltiesas spriedums “TVNET grupas” apelācijas lietā saistībā ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmumu. Tiesas spriedumā minēts: “Žurnālisti, veidojot diskusiju par kādu jautājumu, neizsaka savu personīgo viedokli.” Tā ir klaja muļķība, pamēģiniet pastāstīt diskusiju raidījumu vadītājiem Olgai Dragiļevai, Jānim Domburam, Aidim Tomsonam vai arī – žanru dažādības labad – SWH Andrim Freidenfeldam, ka turpmāk intervijās (kā tiesa izvērtēs viedokļa izteikšanu intervijā?) savu viedokli vajadzētu pilnībā paturēt pie sevis. Tas nav iespējams. Iespējams un vajadzīgs ir centrā atstāt intervējamā viedokli, nevis savu, bet viedokļa klātesamību izslēgt neļauj kaut vai pati jautājumu atlase. Vai jautājumu izvēle arī nav žurnālista, redaktora viedoklis? Šis tiesas spriedums, visticamāk, atspoguļosies nākamā gada indeksa rādītājā. Jau iepriekšējā gadā indeksa komentāros ir minēts, ka īpaši uztraucoša ir krieviski runājošo iedzīvotāju pieeja uzticamai un daudzpusīgai informācijai. Tas sabiedrisko mediju jautājuma fonā neizbēgami palicis kā faktors arī 2024. gadā, īpaši saistībā ar necaurskatāmo procesu, kā Nacionālajā drošības koncepcijā nonāca punkts par krievu valodas pazušanu no 2026. gada 1.janvāra. Šobrīd nav pazīmju, ka gada laikā šeit aina mainīsies. Paralēli šiem notikumiem politiķi izmanto mediju kā pretinieku, mēģinot to pretstatīt sabiedrībai. Ainārs Šlesers no Saeimas tribīnes kaislīgi stāsta, kā valdība korumpējot medijus. Tostarp to pārmet arī manis vadītajai “Delfi” redakcijai. Tikai pavisam īpatnējā kārtā es šo politiķi redzu nākam un ejam redakcijas telpās, jo “Delfi”, tāpat kā citi “korumpētie” mediji, nez kāpēc dod opozīcijai vārdu, dod platformu, dod iespēju pamatot savus priekšlikumus. Neignorē to. Bet tas vairs nav svarīgi, Šlesers precīzi zina savu auditoriju un to, ka lielai daļai svarīgs ir vēstījums, ka mediji noteikti ir ļaunās elites sastāvdaļa. Tā ir Šlesera politika. Bet ne tikai viņa, tāpat redzējām arī “Nacionālās apvienības” atteikšanos runāt ar “Re:Baltica”, balstoties uz visvienkāršāko nepatiku pret mediju un tā darbu saistībā ar šo partiju. Tikko vērojām, kā “Jaunā Vienotība”, reaģējot uz TV3, LTV, “Delfi” un citu mediju radīto saturu, vērsās KNAB, prasot izmeklēt medijus par slēpto aģitāciju, tādējādi skaidri norādot, ka šie mediji esot uzpirkti. Tātad tā vietā, lai novērstu jucekli un iespējamās nelikumības partijā, tika atrasts ārējais vainīgais, tas pats, kas Šlesera gadījumā, – mediji. Katram motīvs atšķirīgs, bet mērķis un problēmas risinājums tas pats. Jūs varat tikai minēt, kas bija vainīgais partijas “Latvijas attīstībai” skatījumā, kad Latvijas Radio un “Re:Baltica” publicēja saturu par to, kā notika pretlikumīgā partijas finansēšana. Bingo, tā bija prese! Politiķi un partijas regulāri dažādu iemeslu dēļ mērķtiecīgi nomelno mediju darbu, tādējādi publikā sējot šaubas. Tas veido kopējo vidi, kurā diskusijas par to, kā sakropļotajā nozarē palīdzēt sabiedriskajiem un komerciālajiem medijiem, kļūst toksiskas, neproduktīvas. Protams, medijiem pašiem jādomā par sava darba kvalitāti, precizitāti, spēju izdzīvot. Taču šobrīd esam nonākuši punktā, kur mediju kritika ir sajaukta kopā ar mērķtiecīgu mediju darba diskreditēšanu. Starp uzbrukumiem un pamatotu kritiku ir robeža, kura Latvijas gadījumā šobrīd ir ne tikai pārkāpta, bet sabradāta. Mārtiņš Kaprāns “Satori” rakstā minēja, ka vajadzīga pašu mediju nodrošināta mediju kritika. Es piekrītu, mēs šobrīd te kopumā neesam stipri, mazajā pīļu dīķī nereti