Norādes uz likumā “Par valsts noslēpumu” paredzēto, ka aizliegts piešķirt valsts noslēpuma statusu un ierobežot pieejamību informācijai par korupcijas gadījumiem un amatpersonu nelikumīgu rīcību, DP pārstāvis noraidīja, nepaskaidrodams, kāpēc. Galvenais arguments – žurnālisti neesot likumdevēji, lai interpretētu likumus.

Vienīgais, ko es paudu savā pratināšanā, bija tas, ka sižetā izskanējušā informācija ir atspoguļota korekti, pamatojoties uz avotu pausto. I.Sprance jau iepriekš paziņoja, ka arī viņas liecība aprobežojās ar to pašu. Līdz ar to nav skaidrs, kāpēc šādas formālas liecības ir tik būtiskas, lai sauktu žurnālistus uz valsts drošības iestādi septiņus mēnešus pēc materiāla publicēšanas. Arguments, ka aizdomās turētais nākotnē varētu noliegt savus publiski izskanējušos vārdus, un tad jau žurnālisti būs jāsauc tāpat, manuprāt, nav nopietns un neliecina par saprātīgu un lietderīgu valsts drošības iestādes resursu izmantošanu.

Ticama versija varētu būt uzraugošā prokurora sniegtie norādījumi izmeklētājam, jo nav izslēgts, ka bez prokuratūras uzdevumiem process jau sen būtu izbeigts. Taču vēlme izsaukt uz pratināšanu žurnālistus kriminālprocesā tiešā saistībā ar viņu profesionālo darbību var tikt iztulkota arī kā mājiens. Tik nenoteiktā situācijā, kad valsts drošības iestāde atsakās atklāt, kas tieši bija valsts noslēpums, bet piesauc Preses likuma normas, kas aizliedz valsts noslēpumu publicēt, var radīt stindzinošu efektu. Atsevišķi mediji varētu izlemt strīdīgos gadījumos tomēr neriskēt un noklusēt sabiedriski nozīmīgu informāciju.

Ja atceramies, ka pirms nepilna gada aktīvi tika virzīti valsts drošības iestāžu iecere kriminalizēt arī valsts noslēpuma iegūšanu, neslēpjot, ka šīs normas varētu attiekties arī uz žurnālistiem, aina veidojas vēl nepatīkamāka. Krimināllikumā šādu izmaiņu vismaz pagaidām nav, tāpēc individuāli pret žurnālistiem vērsties nevar. Tomēr Preses likums paredz ģenerālprokuroram tiesības ierosināt tiesā izskatīt jautājumu par masu informācijas līdzekļa darbības izbeigšanu. Pamats tam var būt tostarp tas, ka medijs publicējis informāciju, kura krimināllietā ar tiesas spriedumu atzīta par valsts noslēpuma izpaušanu.

Var runāt, ka šajā komentārā ir nepamatoti sabiezinātas krāsas un vēršanās pret medijiem nevienam neesot padomā. Tomēr pēdējā laikā arvien biežāk nākas dzirdēt par atsevišķu Ģenerālprokuratūras, KNAB un Saeimas Nacionālās drošības komisijas amatpersonu izteikumiem (dažos gadījumos pat publiskiem), kas liecina par pretējo.