Sigita Roķe

Latvijas Universitātes emeritētā profesore, vadošā ētikas jautājumu pētniece Skaidrīte Lasmane ir Latvijas Žurnālistu asociācijas izvirzītā Mediju Ētikas padomes locekle. Skaidrīte Lasmane profesionālo mūžu ir veltījusi ētikas pētījumiem, tostarp komunikācijas ētikai. Līdz ar to, runājot par mediju ētiku, viņas viedoklis ir būtisks un nozīmīgs. Tāpēc aicinājām profesori uz sarunu par būtiskākajiem mediju ētikas jautājumiem.

Šogad ir nodibināta Mediju Ētikas padome un jūs esat padomes locekle. Kāds vērtējums padomes darbam, kā un vai tas ietekmēs situāciju medijētikas jomā?

Vēl jau tikai kopīgā darba sākums, tāpēc deviņi Padomes locekļi Guntara Līča vadībā demokrātiski meklē labāko veidu, kā būt noderīgiem. Pašlaik ir vairākas sūdzības izskatītas. Bijām LAMPAS sarunu festivālā – tur mums par mediju ētiku bija vesela performance, kuru vadīja Jānis Lielpēteris.

Domāju, ka Padome nebūs tikai sodīšanai, bet arī konsultatīviem mērķiem par mediju ētikas jautājumiem.  Varbūt arī ētikas diskursa uzturēšanai, atgādinot par ikdienas darbā dažkārt piemirsto mediju ietekmi un milzīgo atbildību komunikācijā ar sabiedrību.

Tieši atbildība par auditoriju ir būtisks žurnālistikas jautājums. Sevišķi apstākļos, kad daudziem medijiem dienas kārtībā galvenais ir izdzīvošana un komercintereses. Lai izdzīvotu, kaut kas ir jādara, lai auditoriju piesaistītu, līdz ar to bieži vien ir tā kā ir. Saka – jāņem vērā auditorijas pieprasījums. Bet auditorijas pieprasījums ir ļoti dažāds – tad kuras auditorijas pieprasījums ir svarīgākais?

Es diskutēju ar kaimiņieni par vienu no, šķiet, topošiem mediju stereotipiem – ka jaunajam prezidentam būšot grūtības sarunāties ar vienkāršo tautu. Bet tautai jāprot sarunāties ar prezidentu. Tautai ir jāizglītojas, lai saprastu, ko saka prezidents Egīls Levits. Prezidentam nav jārunā „vieglajā valodā”. Un te arī ir mediju loma – pieradināt auditoriju domāt un saprast dziļāk, citādi.  Sabiedriskajos medijos ir daudz ierēdnieciskas informācijas. Es jau nesaku, ka ierēdņi ir slikti cilvēki, bet katrs no viņiem tiesīgs runāt tikai  par savu aprūpējamo lauciņu. Ierēdnis taču nerunās par dzīvības un nāves filozofisko kopsakaru.

Medijiem ir jāskatās plašāk.

Jūs savulaik, jau pirms daudziem gadiem, esat uzdevusi jautājumu – kā panākt, lai ētika ir atslēgvārds komunikācijas profesionāļu domāšanā? Vai par ētiku mediji domā vairāk, mazāk?

Kvantitatīvi ētiku izmērīt nevar. Tas, ko parasti māca žurnālistikas studentiem, ir elementaras lietas – prasījums pēc precizitātes, interešu konflikta nepieļaušanas, pieklājības. Taču svarīga ir  būtisku lietu pārzināšana sabiedrībā, kas palīdz veidot kvalitatīvu žurnālistiku.

Žurnālistikas kvalitāte ir gandrīz sinonīms ētikai, un šī kopsaiste ir atkarīga no izglītības un žurnālistu intelekta. Ja ir zema izglītības kvalitāte, nav paļāvības uz žurnālistikas kvalitāti, arī tur ir savas kopsakarības.

Parasti nosauc trīs mediju funkcijas – izglītojošā, informējošā un izklaidējošā. Šobrīd visvairāk piedzīvojam informējošo funkciju, kura itin bieži vienlaicīgi pilda arī izklaides lomu. Infoizklaides tendences pastāv.

Es pat domāju, ka mūsdienās kad mediju vara ir tik acīmredzama un milzīga, varbūt jāpārskata arī minētās trīs funkcijas, žurnālistikas jēdziens jāpaplašina.

Būtībā žurnālisti veido ne tikai mediju, bet sabiedrības kultūru kopumā. Mediji ir galvenais kanāls, no kā var iegūt ne tikai informāciju, bet arī nozīmes, jēgu un vērtējumus. Jāņem vērā arī sociālie tīkli, kas ar mediju ietekmi ir plaši saistīti. Viss ir mediēts. Kultūra ir tas, kas orientē saprātīgai izvēlei un rīcībai, piešķir nozīmi darītajam. Un nozīmes piešķiršana lielā mērā ir mediju rokās – mediji veido kultūru. Tāpēc daudzo mediju atbildība ir milzīga, to tikai parasti neuzsver un nepamana.

Kultūra prasa, lai piešķirtu visam kaut kādu saprātīgu jēgu.

Jēga saistīta ar labumu. Ne tikai sev vienam, bet arī citiem – devumam savam pagastam, valstij, otram cilvēkam. No turienes tas produktīvais prieks un pašapziņa, kas atgriežas pie paša darītāja.

Ja pieņemam, ka mediji ir galvenie kultūras veidotāji, tad viņu atbildība ir šīs saprātīgās jēgas piedāvāšana un ieradināšana. Jautājums tikai, kā tad to auditoriju noskaņot jēgas domāšanai?

Mediju vide pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Kādas šobrīd ir mediju ētikas būtiskākās probēmas?

Pastāv mediju daudzveidība. Ir mainījies mediju pieprasījums. Televīzija, prese, sabiedriskais radio vairāk atstāts vecākajai paaudzei, jaunie ietekmējas viens no otra interneta medijos. Ir milzīgs apvērsums komunikācijas tehnoloģijās – digitālā revolūcija. Arī tur ir savi ētikas nosacījumi, tikai daudz nenoteiktāki, sarežģītāki, grūtāk kontrolējami.

Ne velti ikdienas lietojumu ieguvis vārds medijpratība, kas nepieciešama jauno komunikācijas līdzekļu laikmetā.

Viss ir atkarīgs no pieprasījuma. Arī godprātīga un patiesa žurnālistikas ētika. Es ndomāju, ka ētika būtu pieprasīta sabiedrībā. Šobrīd vairāk pieprasa vieglumu, izklaidi, jautrību. Sabiedrībai nepatīk nopietnas, sarežģītas lietas. Varbūt jāpielāgojas  un jāmācās svarīgus jautājumus pasniegt populārā, aizraujošā, interesantā performances valodā. Nevis garlaicīgi, vienaldzīgi,  nevis objektīvi, ar to saprotot neitralitāti, bet spilgti, izteiksmīgi, patiesi, emocionāli  un  kvalitatīvi.

Tātad, ja auditorija vēlas vieglumu, mēs to dodam?

Performance jau būtu tikai forma. Lai kaut ko ietekmētu, svarīgi temati, ko izvēlas sarunai ar auditoriju. Es jau minēju dāsno ierēdņu informāciju  ik rītu radio. Kādi tik amati, izrādās,  nepastāv! Vai mums par to visu jābūt informētiem? Ir tik daudz sīksīku lokālu vai šauri speciālu jautājumu, piemēram, par medicīnas pārvaldi vai zāļu iegādi. Ir viena ļoti maza sabiedrības daļa, kurai adresēta vesela raidlaika daļa par valsts apmaksāto zāļu kārtību. Protams, sabiedriskajam medijam jākalpo pēc iespējas daudzveidīgākai sabiedrībai, taču ar mēru. Nav brīnums, ka jaunatne bieži vien neklausās. Tas pats attiecas uz ministriem ar viņu bieži garlaicīgajām un augstpatīgajām atskaitēm, vai vienu un to pašu gadiem ilgo tematu izglītības sakarā, proti, skolotāju algām ar tām tām pievienoto attiecīgās arodbiedrības drūmo seju. Ja tematika ir vienveidīga, ja tā atkārtojas, tad es nedomāju, ka tā ir kvalitatīva žurnālistika. Bet jēgas, refleksijas, pārdomu,  dziļākas analīzes un kopsakara sarunas vai diskusijas par tendencēm mākslā, zinātnē, kultūrā, 21. gadsimta tehnoloģiju laikmetā diemžēl izpaliek.  

Būtu netaisni pieminēt tikai to, kas šķiet, un varbūt tikai man, vienveidīgs un pelēcīgs. Jāņa Dombura raidījumus „Delfos”, piemēram, var klausīties ar baudu. Tur ir intuīcija par politiski un sociāli nozīmīgo, asums, pozīcija, tur nav vienkārši – es esmu objektīvs informators un es dodu auditorijai, kā pats Domburs teiktu, da jebko.

Ja medijs ir kultūras, arī poltiskās kultūras veidotājs, tad viņam ir daudz daudz dziļākas funkcijas.

Es diezgan regulāri klausos BBC, un tur par katru notikumu ir komentārs, analītisks, profesionāls, bieži emocionāls. Bet pateikt tikai ziņu… Protams, skanēs varbūt pamatotais iebildums – mums nav finansiālu līdzekļu – nu tad nav nekādas izejas. Bet vai tā ir? Vai nepietrūkst pārliecības, drosmes un intelekta?  Var dažkārt žurnālistam piedot neprecizitāti, jo es labi saprotu, ka ātrumam ir vērtība, un steigā nenovēršami kļūdas var gadīties, bet grūtāk samierināties ar pelēcību, atkārtojumiem, nebūtisku lietu garlaicīgu un rāmu atveidojumu.

          Es runāju ar raidījuma „Aizliegtais paņēmiens” autoru Gunti Bojāru, kurš atzina, ka, viņaprāt, mēdz balansēt „uz ētikas robežas”. Kā vērtējat jūs?

Es vērtēju tā – ja ir labums auditorijai, tad esmu pret sīkumainām iebildēm. Ja žurnālists nav drosmīgs, ne viss izdosies. Un es te nedomāju tikai pētniecisko žurnālistiku, kas atklāj korupciju, ko labi dara „De facto”, „Nekā personīga”.

„Aizliegtais paņēmiens” ir viens no atsķirīgiem raidījumiem, kas palielina tematisko daudzveidību. Dažkārt nav ko sūdzēties par līdzekļu pārkāpumiem, ja tas veikts sabiedriski nozīmīga mērķa vārdā, kad panākams būtisks rezultāts, piemēram, nodokļu nemaksāšana un citas negodīgās izdarības. „Aizliegtais paņēmiens” atsvaidzina Latvijas televīzijas rituālu un dienas kārtību – tik pierastu.

Mediju kultūrā svarīgi ir ar savām acīm saredzēt ko jaunu, kam ir jāpiešķir nozīme. „Aizliegtais paņēmiens” bieži iedrošinās ieraudzīt savām acīm. Bet raidījuma veidotājam Guntim Bojāram ir divi lieli uzdevumi. Arī diskusija trešdienās daļēji ir viņa ziņā. Ir jābūt pārcilvēkam, lai izdarītu kvalitatīvi abus tik lielus darbus.

Kādi ir ētiskas žurnālistikas kritēriji? Vai sabiedrība atšķir ētisku no neētiskas žurnālistikas?

Ētiska ir gudra un godīga žurnālistika, kura darbojas sabiedrības labuma interesēs. Jāšaubās, vai par sabiedrības labumu un saprātīgumu var uzskatīt pazemīgu interviju ar azartspēļu izplatītāju Latvijā? Kāpēc žurnālisti tik maz runā par to, kāpēc Latvijā ir tik daudz ātro nebanku aizdevēju vai alkohola veikalu? Vai grūti saskatāms kopsakars starp alkoholu, azartspēlēm un aizdevēju biznesu? Ne jau pārtikai daudzi aizņemas un ne jau nabagi, bet par nabagiem padarītie kādu apšaubāmu komercinterešu dēļ. Un vai alkohola cenu samazinājums konkurencē ar Igauniju neprasa dziļāku analīzi par ieguvumiem un zaudējumiem? Ir tik daudz jautājumu, uz kuriem var sniegt atbildes gudra un kvalitatīva žurnālistika.

Es saprotu, ka vieglāk un daudz lētāk ir izlasīt kādas iestādes sagatavoto  relīzi un pārstāstīt to ziņās. Bet kā ar kopsakaru, jēgu un 21. gadsimta kultūru?

Man galvenais kritērijs ētikai ir, kādu labumu medijs dod sabiedrībai.

 

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.