Zane Mače
Žurnālistikā nav tematu, par kuriem nedrīkst rakstīt, taču jāzina, kāpēc par to tiek stāstīts. Jāizvērtē, ko, izlasot rakstu vai noskatoties raidījumu, iegūs sabiedrība? Viens no šādiem tematiem, par kuriem jārunā, ir pašnāvības. Ik gadu pasaulē fiksē vienu miljonu pašnāvību, liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati. Pasaules Veselības organizācija Latviju ierindojusi trešajā vietā Eiropas Savienības dalībvalstu vidū pēc pašnāvību skaita uz 100 000 iedzīvotāju.
Princips – nenodarīt kaitējumu
Valsts policijas pārstāve Sigita Pildava atklāj, ka pašnāvība ir biežs nāves cēlonis. Taču mediji nereti grēko – ziņo par konkrētu gadījumu, cilvēka izvēli aiziet no dzīves, nevis par problēmu kā tādu.
S. Pildava atzīst –, nezinot, kā stāstīt par problēmu, mediji nereti izvēlas to ignorēt. Kā rīkoties, atspoguļojot pašnāvību, nepārkāpjot ētikas normas? Daudzi pētījumi liecina – tas, kā mediji atspoguļo sensitīvas tēmas, arī tās, kuras saistītas ar pašnāvībām, var atstāt nopietnu ietekmi uz sabiedrību un tās veselību, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožukalne. Dažādu organizāciju pētījumos aplūkota mediju un sabiedrības veselības mijiedarbība. Un secinājumi bijuši iemesls, ka mediju ētikas kodeksos tieši pašnāvības atspoguļojums tiek uzskatīts par atsevišķu sadaļu, kur tradicionālie profesionālie principi, piemēram, precizitāte, ātrums, avotu daudzveidība, ir jāpārskata, izmantojot principu – lai nenodarītu kaitējumu, šajā gadījumā – lai neveicinātu citas pašnāvības.
Tāpēc pētījumos ieviesti jauni termini, viens no tiem – «copycat», kas nozīmē pašnāvību imitēšana vai pašnāvību infekcija, ko var izraisīt mediju saturs. A. Rožukalne min Austrijas pētījumu, kur desmit gadu analizētas tūkstošiem publikāciju. Gan raksti par pašnāvībām, gan reakcija pēc publikācijām parādīja ļoti skaidras kopsakarības. Tās saistītas lielākoties ar slavenību pašnāvībām. «Salīdzinot publikācijas ar reāli izdarītām pašnāvībām kaut kādā periodā pēc plaša atspoguļojuma, galvenais secinājums, ka atdarināšana ir atkarīga vispirms no tā, kādā formā ir atspoguļots [notikušais], un atkārto tad, ja ir līdzīgs dzimums, vecums, un atkārto tieši to pašnāvības veidu,» stāsta A. Rožukalne.
Tāpēc ir ieteikums maksimāli izvairīties no pašnāvību detalizācijas, kas it kā ir pretēji žurnālistikas principiem. «Ir pašnāvības, kuras ir svarīgs notikums, un tās tiek atspoguļotas, taču nevajadzētu stāstīt par veidu,» skaidro pētniece. Jāizvairās no dramatiskiem virsrakstiem, attēliem, kas ir sensacionāli vai izskaistina, pašnāvībai piešķir glamūru. Īpaši tad, ja tas saistīts ar lielu slavenību, ar kuru kāds vēlas identificēties.
Svarīgi piedāvāt palīdzību
Lai no iepriekš minētā izvairītos, pētnieki iesaka pašnāvības atspoguļot nevis kā kriminālziņu, aprakstot notikumu, vietu un apstākļus, bet atainot to kā sabiedrības veselības problēmu. Un tas jādara ļoti uzmanīgi, neaprakstot sīkas detaļas. A. Rožukalne iesaka – nav vēlams publicēt atvadu vēstuli, ja tāda atstāta un nonākusi mediju rīcībā. Par atvadu vēstuli var informēt, minot, ka tā nodota izmeklētājiem, bet tās saturu nevajag atklāt.
Nav ētiski rakstīt par sērojošiem tuviniekiem, draugiem, bērēm, jo arī tas var veicināt nestabilu personu vēlmi nonākt līdzīgā situācijā. Ir vēl viens risks, ko pētījumos min līdzās pašnāvības sensacionalizācijai un dramatizācijai – svarīgi analizēt statistiku un izvairīties no tādiem vārdiem kā «epidēmisks pašnāvību vilnis» vai «strauji kāpjoši dati». Labāk ļoti precīzi pateikt, par cik palielinājies pašnāvību skaits.
Runājot par pašnāvību iemesliem, tiek ieteikts maksimāli tos analizēt un izvairīties no tekstiem, ka aiziešana no dzīves ir neizskaidrojama vai ka tas ir pēkšņs lēmums. Speciālisti apgalvo, ka ir daudz pazīmju, kuras liecina par risku izdarīt pašnāvību, bet tās nereti netiek ievērotas. Medijos atspoguļojot pašnāvību gadījumus, jārunā par prevenciju, jāpievieno informācija par palīdzību krīzē nonākušajiem. Lai tie, kas to lasa svārstīgā, nestabilā emocionālā stāvoklī, saprot – kāds tomēr var palīdzēt. Tad arī tuvinieki pamanītu kādus simptomus. Svarīgi piedāvāt palīdzību, minot, ka stāsta varoņa iemesli nav bijuši nepārvarami. Rakstot par šādām tēmām, tā ir mediju atbildība, saka A. Rožukalne.
Jādomā par aizgājēja tuviniekiem
Runa ir arī par sociālajiem medijiem, kas kļuvuši par publisku sērošanas vietu. To īpašniekiem šādām platformām būtu jāpievērš lielāka uzmanība, lai tās palīdzētu un sniegtu atbalstu.
Valsts policijas pārstāve Sigita Pildava piekrīt, ka medijus galvenokārt interesē konkrēts pašnāvības gadījums. Policija nav tiesīga par to sniegt detalizētu informāciju. Atspoguļojot šādu notikumu, medijiem jādomā par aizgājēja tuviniekiem – vecākiem, laulātajiem, bērniem un citiem. «Tāpēc mēs nestāstām par gadījumiem un iemesliem, jo visi grib noskaidrot, kas un kāpēc noticis, kāpēc cilvēks izvēlējies šo ceļu,» teic S. Pildava. Viņa uzskata, ka tā tiek traumēti palikušie, kuri, iespējams, jau tā cīnās ar vainas izjūtu. Policijas pārstāve iesaka –, stāstot par pašnāvību, jāpievēršas tās cēloņiem vispārīgā rakursā, nefokusējoties tikai uz konkrētu gadījumu. Drīzāk jārunā ar speciālistiem, kas var minēt pazīmes, kuras signalizē par to, ka cilvēkam ir depresija un ir risks, ka viņš var mēģināt labprātīgi atstāt šo pasauli. Laikus pamanīti signāli pašnāvību var novērst.
Annija Petrova, Latvijas Radio žurnāliste, ikdienā atspoguļo sensitīvus tematus. Viņa saka – jābūt skaidram mērķim, kāpēc par to stāsta. Ko sabiedrība iegūs no šī notikuma apraksta? Vai viena indivīda tiesību pārkāpums ir tā vērts? Par to jāizšķiras žurnālistam, saka A. Petrova.
Viņa īpašu uzmanību pievērš stāsta varoņa identitātei. Pat tad, ja varonis vai miruša cilvēka gadījumā viņa tuvinieki piekrīt runāt ar savu vārdu un uzvārdu, jādomā, vai identificēšana ir vajadzīga. Jāizsver, cik sīkas detaļas atspoguļot. Svarīgi tās izvēlēties tik daudz, lai lasītājs vai klausītājs tematu saprastu un stāsts nebūtu sensācija. A. Petrova saka – ja nav skaidrs, kā rīkoties, žurnālistam ar kādu jākonsultējas. Tas var būt pieredzējušāks kolēģis, galvenais redaktors vai nevalstisko organizāciju pārstāvis, kas pārzina konkrēto tēmu. Vienas receptes nav, katrs gadījums jāizvērtē individuāli.
Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.
