24/02/2024 01:37
Search

Krīzes, tai skaitā Covid-19 pandēmijas, apstākļos medijiem ir īpaši liela loma sabiedrības informēšanā. Vienlaikus šādi apstākļi ir arī pārbaudījums žurnālistu profesionalitātei. Mediju darbiniekiem ir rūpīgi jāizsver lēmumi, lai savā darbā būtu ne tikai operatīvi, bet arī precīzi, izvairītos no sensacionalizācijas un līdzsvarotu sabiedrības tiesības ziņot ar indivīdu tiesībām uz privātumu.

Šis raksts ir veidots, balstoties gan uz novērojumiem tajā, kā Latvijas mediji ir ziņojuši par Covid-19, gan arī vispārējiem principiem, kas saistīti ar mediju darbu ārkārtēju situāciju laikā. Rakstā apzināti netiek izcelti konkrēti problemātiski mediju darba piemēri — tā mērķis nav nosodīt, bet gan palīdzēt medijiem pildīt savus pienākumus.

  1. Indivīdu veselības stāvoklis ir privāta informācija, un bez indivīda piekrišanas nav pieļaujams to izpaust. Mediju interesi par konkrētām vietām, kurās konstatēta saslimšana, vai konkrētiem cilvēkiem, kas inficējušies, ne vienmēr var pamatot ar sabiedrības veselības aizsardzību un drošību. Ir jāatturas filmēt indivīdi, kas varētu būt inficējušies, ja vien tie publicitātei nav piekrituši. Tāpat medijiem ir rūpīgi jāpārrauga sevis izmantoto tiešsaistes platformu komentāru sadaļas, lai nepieļautu, ka citi tur ievieto indivīdus aizskarošus komentārus. Ir jāvērtē, cik liela informatīvā vērtība ir konkrētajam materiālam — vai arī tas vienkārši darbosies kā auditorijas uzmanības pievērsējs.

  2. Statistika ir būtisks avots, kas sabiedrībai ļauj sekot līdzi kopējai ainai. Tomēr ir būtiski šai statistikai sniegt kontekstu. Īpaši svarīgi tas ir traģiskākajās situācijās. Vēlme būt pirmajiem, kas paziņo par Covid-19 izraisītiem nāves gadījumiem ne tikai veicina nepārbaudītas informācijas izplatīšanos, bet arī var būt privātuma pārkāpums, no kura sabiedrībai ir ierobežots labums. Cilvēkiem, kuru tuvinieki ir gājuši bojā slimības dēļ, ir jāļauj par notikušo uzzināt no slimnīcu darbiniekiem pēc tam, kad ir noslēgtas attiecīgās procedūras, nevis no medijiem un to publicētās neoficiālās informācijas.

  3. Mediju uzdevums ir kritiski vērtēt procesus sabiedrībā, un tas ietver arī tiesības apšaubīt valdības un amatpersonu oficiālo pozīciju un izzināt alternatīvus risinājumus un pieejas. Tomēr mediju funkcija nav būt par jebkādu izteikumu tālākpadevējiem bez šo izteikumu izvērtēšanas un kontekstualizēšanas. Pienākums apkopot un sniegt daudzveidīgus viedokļus medijus neatbrīvo no pienākuma rūpēties par sevis publicētā satura atbilstību faktiem. Tiesības uz viedokli neietver tiesības izteikt nepatiesus apgalvojumus vai nepamatotas, nepārbaudāmas baumas.

  4. Pandēmija un ar to saistītais ārkārtas stāvoklis ir būtiski ietekmējis daudzu cilvēku pašreizējās ikdienas gaitas un var ietekmēt viņu ekonomisko un sociālo situāciju tuvākā un tālākā nākotnē. Mediju pienākums ir stāstīt par šīm pieredzēm to daudzveidībā. Taču esošais fons ir laba augsne arī dramatisku, emocionāli sakāpinātu skatījumu attīstībai. Žurnālistiem ir auditorijai jāpiedāvā reālistisks situācijas atainojums, izvairoties no pārspīlējumiem, panikas celšanas un sensacionālisma.

  5. Žurnālisti spēj sniegt lielu ieguldījumu baumu un nepamatotu apgalvojumu izplatības ierobežošanā. Tomēr ne visas baumas ir pelnījušas mediju uzmanību — it sevišķi tas ir sakāms par tādiem nepierādītiem apgalvojumiem, kas sastopami relatīvi mazās iedzīvotāju vai tiešsaistes platformu lietotāju grupās. Pat ja medija mērķis ir norādīt uz nepamatotiem izteikumiem vai atspēkot kādas baumas, par tām stāstot, ir iespējama to tālāka veicināšana. Baumas un nepamatoti apgalvojumi, uz ko vērts reaģēt, raksturo plaša izplatība, sabiedrībā zināmu cilvēku līdzdalība to popularizēšanā, kā arī to parādīšanās citu masu mediju saturā. Baumas vai nepatiesus apgalvojumus atspēkojot, uzsvars ir jāliek uz faktiem, nevis pašu nepamatoto apgalvojumu.

  6. Pandēmija pirmām kārtām ir skaidrojama no medicīnas un ar to saistīto zinātņu, nevis politikas perspektīvas. Tas nozīmē, ka uzticamākie eksperti un viedokļu paudēji ir cilvēki, kas darbojas infekciju izpētes un novēršanas jomā, nevis politiķi vai ar epidemoloģiju un glābšanu jomu attāli saistītas personas, kuras esošo situāciju var būt ieinteresētas izmantot savās interesēs.

Izsvērts un profesionāls mediju darbs veselības krīzes laikā var palīdzēt mazināt slimības izplatību, sniegt izpratni par to, kā nepieciešams rīkoties dažādu situācijas attīstības scenāriju gadījumā un veicināt indivīdu spēju pasargāt sevi no saslimšanas. Žurnālisti līdz šim jau ir snieguši būtisku ieguldījumu iedzīvotāju informētības veicināšanā un nepatiesas informācijas aprites ierobežošanā, un ir būtiski uzturēt augstus profesionālos standartus arī turpmāk.

Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijas pārstāvis

Jānis Buholcs